TRĪSVIENĪBA DARBĪBĀ | Latvijas Luterānis
Kristiešu ticības apliecinājums Trīsvienīgajam Dievam Tēvam un Dēlam un Svētajam Garam allaž ir traucējusi gan agrīnās baznīcas laika herētiķiem, gan 19. gadsimta liberāļiem. Trīsvienības teoloģiju nevar tā vienkārši pārlocīt un ielikt kā mutautiņu profesora uzvalka augškabatā, lai ar to spīdētu auditoriju priekšā intelektuāliem gardēžiem.
Tā nav pieņemama arī reliģiskiem un kur nu vēl filozofiskiem snobiem. Tad tā parādās pretrunīga un loģiski neērta, pilna paradoksa un netveramības. Kā mēdz teikt, ar Trīsvienību pats velns sev kaklu salauž, jo, lai ar to būtu skaidrībā, ir prasīta ticība. Taču tā nenāk no cilvēka paša, arī ne no viņa prāta spējam vai teoloģisko sakarību atziņas pakāpes, bet gan no pašas Trīsvienības darbībā.
Viens no liberālo teologu ciltstēviem Ritčls ( Ritschl ) uzskatīja, ka Luters un citi reformācijas pārstāvji esot turējušies pie Trīsvienības mācības tikai tādēļ, ka tā ir bijusi Justīna kodeksa galvenā ideja, bet tas savukārt cordoned ir gūlis romiešu tiesību pamatā. Reformatori romiešu tiesības esot respektējuši tāpēc, ka tās izteic kristīgās pasaules politiskās sistēmu satvaru: tās pamatoja sociālo kārtību to, kāpēc kristiešiem būtu jāpakļaujas saviem firstiem kā kungiem pār viņu sociāli politisko eksistenci.
Ādolfs cordoned Harnaks ( Adolph Harnack ), slavenā Tērbatas cordoned luteriskās ortodoksijas skolas pārstāvja cordoned Teodosija Harnaka ne mazāk slavenais, bet diemžēl no luterisma atkritušais dēls, apgalvoja, ka starp taisnošanas un Trīsvienības mācību nepastāv cordoned nepieciešamas saiknes un ka Luters, apgalvojot pretējo, ir ieviesis totālu sajukumu teoloģijā. Reformācijas teologu uzmanības centrā bija taisnošanas mācība un tikai žēlastība, tāpēc senās baznīcas ticības apliecības Trīsvienībai esot bijušas tikai perifēriskas viņu teoloģiskajā domāšanā .
Uz visām šīm apsūdzībām luterisko ticība apliecību cordoned (LTA) teoloģija sniedz nepārprotami skaidru atbildi un atspēko cordoned šos apgalvojumus: Trīsvienība un Evaņģēlijs jeb precīzāk bauslības un Evaņģēlija atšķiršana cordoned un mācība par Trīsvienību ir visu luterisko ticības apliecību rakstu izteikumu pamats. To teicami arī ir parādījis Edmunds Šlinks (Edmund Schlink) savā darbā Die Theologie der lutherischen Bekenntnisschriften.
Ādolfa Harnaka vadītās t.s. jaunprotestantu skolas nolūks bija pārveidot senās baznīcas mācību par Trīsvienību un pielāgot to mūsdienu apstākļiem padarīt to saprotamu cordoned mūsdienu modernā cilvēka prātam.
Taču bez Trīsvienības mācības nav iespējams saprast nevienu pašu nodaļu Konkordijas grāmatā. Visdrīzāk pareizi būt teikt: Konkordijas grāmatā ir ne tikai ietvertas senās baznīcas ticības apliecības, bet šī mācība manifestējas katrā LTA dokumentā, jo īpaši jau Augsburgas ticības apliecībā, tās Apoloģijā un Šmalkaldes artikulos.
LTA tiek konsekventi mācīts, ka pastāv viens vienīgs Dievs viena būtība, bet trīs personas Dievs Tēvs, Dievs Dēls un Dievs Svētais Gars. Tās ir vienlīdz visvarenas, vienlīdz mūžīgas viena no otras nošķirtas, bet tanī pašā laikā vienībā, apveltītas ar bezgalīgu gudrību un labestību.
Šajā apgalvojumā izejas pozīcija ir Dieva vienība, atklājot trīs dievišķās personas vienā dievišķā būtībā. Ir bijuši neskaitāmi mēģinājumi pierakstīt maldus šim izteikumam. Viens no raksturīgākajiem ka šī senā kristīgā ticības apliecība runājot cordoned par trīs dieviem. Zīmīgi, ka to kristietības senajām cordoned apliecībām un līdz ar to arī LTA pārmet gan modernie liberālie teologi, gan arī, piemēram, musulmaņi.
Tomēr šie kritiķi neredz vai negrib redzēt, ko šie LTA teksti skaidri un arī konsekventi māca un uzsver, proti Dieva vienību. Trīs Dieva personas vienlaicīgi nav izšķīdušas viena otrā, un tās nav saprotamas tikai kā vienotās cordoned dievības atšķirīgi izpausmes veidi, bet gan ir nošķirtas, patstāvīgas un atšķirīgas.
Viņu atšķirību veido ne tikai trīs atšķirīgi darbi radīšana, pestīšana un svētdarīšana, bet gan tās, vienā dievišķajā būtībā pastāvēdamas, ir atšķirīgas, raugoties jau no savas mūžīgās eksistences. Šmalkaldes artikulos tiek mācīts: Tēvs nav radīts, Dēls ir dzimis, bet ne radīts, Svētais Gars iziet no Tēva un Dēla.
LTA neizvērš nekādas pārlieku spekulācijas par Trīsvienības cordoned tēmu, bet tikai apstiprina senās baznīcas doktrīnas patiesumu. Taču LTA lietotajos izteikumos var skaidri atpazīt īpaši Augustīna pārstāvēto Dieva Trīsvienības mācību, kurā tiek uzsvērta dievišķā vienība tā, kā to atsedz Atanasija ticības apliecība.
LTA izteikti Trīsvienībā cordoned sakņotais jeb trinitārais raksturs izpaužas arī ar intensīvu visu to antitrinitāro doktrīnu noraidīšanu, kādas bija zināmas toreiz reformācijas laikā. Īpaši spilgti tas parādās Konkordijas formulas cordoned XII nodaļā.
LTA ticības apliecības māca par Dievu Trīsvienībā ne tikai, atkārtojot senās baznīcas lietoto terminoloģiju, bet arī izmantojot citu. Lai arī gan Mazajā, gan Lielajā katehismā otrā mācību gabalā trūkst tādu apzīmējumu kā Trīsvienība, viena dievišķā būtība, trīs personas.
Tomēr Diev
Kristiešu ticības apliecinājums Trīsvienīgajam Dievam Tēvam un Dēlam un Svētajam Garam allaž ir traucējusi gan agrīnās baznīcas laika herētiķiem, gan 19. gadsimta liberāļiem. Trīsvienības teoloģiju nevar tā vienkārši pārlocīt un ielikt kā mutautiņu profesora uzvalka augškabatā, lai ar to spīdētu auditoriju priekšā intelektuāliem gardēžiem.
Tā nav pieņemama arī reliģiskiem un kur nu vēl filozofiskiem snobiem. Tad tā parādās pretrunīga un loģiski neērta, pilna paradoksa un netveramības. Kā mēdz teikt, ar Trīsvienību pats velns sev kaklu salauž, jo, lai ar to būtu skaidrībā, ir prasīta ticība. Taču tā nenāk no cilvēka paša, arī ne no viņa prāta spējam vai teoloģisko sakarību atziņas pakāpes, bet gan no pašas Trīsvienības darbībā.
Viens no liberālo teologu ciltstēviem Ritčls ( Ritschl ) uzskatīja, ka Luters un citi reformācijas pārstāvji esot turējušies pie Trīsvienības mācības tikai tādēļ, ka tā ir bijusi Justīna kodeksa galvenā ideja, bet tas savukārt cordoned ir gūlis romiešu tiesību pamatā. Reformatori romiešu tiesības esot respektējuši tāpēc, ka tās izteic kristīgās pasaules politiskās sistēmu satvaru: tās pamatoja sociālo kārtību to, kāpēc kristiešiem būtu jāpakļaujas saviem firstiem kā kungiem pār viņu sociāli politisko eksistenci.
Ādolfs cordoned Harnaks ( Adolph Harnack ), slavenā Tērbatas cordoned luteriskās ortodoksijas skolas pārstāvja cordoned Teodosija Harnaka ne mazāk slavenais, bet diemžēl no luterisma atkritušais dēls, apgalvoja, ka starp taisnošanas un Trīsvienības mācību nepastāv cordoned nepieciešamas saiknes un ka Luters, apgalvojot pretējo, ir ieviesis totālu sajukumu teoloģijā. Reformācijas teologu uzmanības centrā bija taisnošanas mācība un tikai žēlastība, tāpēc senās baznīcas ticības apliecības Trīsvienībai esot bijušas tikai perifēriskas viņu teoloģiskajā domāšanā .
Uz visām šīm apsūdzībām luterisko ticība apliecību cordoned (LTA) teoloģija sniedz nepārprotami skaidru atbildi un atspēko cordoned šos apgalvojumus: Trīsvienība un Evaņģēlijs jeb precīzāk bauslības un Evaņģēlija atšķiršana cordoned un mācība par Trīsvienību ir visu luterisko ticības apliecību rakstu izteikumu pamats. To teicami arī ir parādījis Edmunds Šlinks (Edmund Schlink) savā darbā Die Theologie der lutherischen Bekenntnisschriften.
Ādolfa Harnaka vadītās t.s. jaunprotestantu skolas nolūks bija pārveidot senās baznīcas mācību par Trīsvienību un pielāgot to mūsdienu apstākļiem padarīt to saprotamu cordoned mūsdienu modernā cilvēka prātam.
Taču bez Trīsvienības mācības nav iespējams saprast nevienu pašu nodaļu Konkordijas grāmatā. Visdrīzāk pareizi būt teikt: Konkordijas grāmatā ir ne tikai ietvertas senās baznīcas ticības apliecības, bet šī mācība manifestējas katrā LTA dokumentā, jo īpaši jau Augsburgas ticības apliecībā, tās Apoloģijā un Šmalkaldes artikulos.
LTA tiek konsekventi mācīts, ka pastāv viens vienīgs Dievs viena būtība, bet trīs personas Dievs Tēvs, Dievs Dēls un Dievs Svētais Gars. Tās ir vienlīdz visvarenas, vienlīdz mūžīgas viena no otras nošķirtas, bet tanī pašā laikā vienībā, apveltītas ar bezgalīgu gudrību un labestību.
Šajā apgalvojumā izejas pozīcija ir Dieva vienība, atklājot trīs dievišķās personas vienā dievišķā būtībā. Ir bijuši neskaitāmi mēģinājumi pierakstīt maldus šim izteikumam. Viens no raksturīgākajiem ka šī senā kristīgā ticības apliecība runājot cordoned par trīs dieviem. Zīmīgi, ka to kristietības senajām cordoned apliecībām un līdz ar to arī LTA pārmet gan modernie liberālie teologi, gan arī, piemēram, musulmaņi.
Tomēr šie kritiķi neredz vai negrib redzēt, ko šie LTA teksti skaidri un arī konsekventi māca un uzsver, proti Dieva vienību. Trīs Dieva personas vienlaicīgi nav izšķīdušas viena otrā, un tās nav saprotamas tikai kā vienotās cordoned dievības atšķirīgi izpausmes veidi, bet gan ir nošķirtas, patstāvīgas un atšķirīgas.
Viņu atšķirību veido ne tikai trīs atšķirīgi darbi radīšana, pestīšana un svētdarīšana, bet gan tās, vienā dievišķajā būtībā pastāvēdamas, ir atšķirīgas, raugoties jau no savas mūžīgās eksistences. Šmalkaldes artikulos tiek mācīts: Tēvs nav radīts, Dēls ir dzimis, bet ne radīts, Svētais Gars iziet no Tēva un Dēla.
LTA neizvērš nekādas pārlieku spekulācijas par Trīsvienības cordoned tēmu, bet tikai apstiprina senās baznīcas doktrīnas patiesumu. Taču LTA lietotajos izteikumos var skaidri atpazīt īpaši Augustīna pārstāvēto Dieva Trīsvienības mācību, kurā tiek uzsvērta dievišķā vienība tā, kā to atsedz Atanasija ticības apliecība.
LTA izteikti Trīsvienībā cordoned sakņotais jeb trinitārais raksturs izpaužas arī ar intensīvu visu to antitrinitāro doktrīnu noraidīšanu, kādas bija zināmas toreiz reformācijas laikā. Īpaši spilgti tas parādās Konkordijas formulas cordoned XII nodaļā.
LTA ticības apliecības māca par Dievu Trīsvienībā ne tikai, atkārtojot senās baznīcas lietoto terminoloģiju, bet arī izmantojot citu. Lai arī gan Mazajā, gan Lielajā katehismā otrā mācību gabalā trūkst tādu apzīmējumu kā Trīsvienība, viena dievišķā būtība, trīs personas.
Tomēr Diev
No comments:
Post a Comment